5. diena - Termāļi, Toskānas pilis un “īstie cīnītāji” gaisā
Žurnālista piezīme: Šis raksts ir gandrīz vārds vārdā transkribēts no Oļega ikvakara audio ziņas stāsta - citā, svaigākā stilā, lai jūs sajustu notikumus tā, it kā viņš tos stāstītu klātienē.
Oļegs stāsta:
Aaa, tā. Baigais, zin, darba laiks. Re, kur atlido. Tās visas sarunas - tad vajag benzīntanku atrast, tad vajag aizbraukt, kaut kā tur tikt, tad ar saimnieku sarunāt. Tas, protams, palīdzēja un tā. Tad vajag to visu saliet, samaisīt ar eļļu, uzpildīt. Tad vajag paēst. Tikko uzcēlu telti. (Smejas.) Nu tā, nav vienkāršs tas ritms, bet kopumā par lidojumiem - zini kā, nu jau ir tāda pārliecība par sevi. Visi piloti… Mēs gan esam palikuši trīs, kas nečīto.
Respektīvi, labi, pabeigšu pirmo domu. Visi šodienas lidojumi bija nedaudz virs diviem tūkstošiem, jo dēļ gaisa telpām un arī baigi, baigi termāļi šodien darbojās. Bet īstenībā es nezinu… Es sāku to Speedster arvien vairāk iemīlēt. Viņš tāds kā dīvāns - tie termāļi, zini, šodien bija tādi jaudīgi. Es vienkārši atlaižu ručku un griežu to termāli, attiecīgi mazāk degvielas tērējas. Tā kā tas bija pavējš, tad… nu man ir tāda procedūra - pēc divām stundām paskatos, cik bākā, un tad aptuveni saprotu, vai maukt tālāk vai sākt domāt, kur nosēsties. Oooh, pēc divām stundām vēl bija seši litri, un vispār bez nekāda uztraukuma.
Vienīgais tas, ka, ja Google Earth skatoties Street View, redzi, ka var nosēsties tieši pie benzīntanka, tad realitātē tur bija sprinkleri uz stabiem. Viņi laikam laistīja to lauku - nu nebūtu veselīgi tur nolaisties. Un tad vienkārši pieņēmu lēmumu nolaisties pie ezera, paņemt savas plastmasas benzīna somas un doties uz benzīntanku pildīties. Mums baigi nav kur steigties - esam pāri plānotajam pārlidojuši. Turpat bija picērija, parunājām par dzīvi, paēdām garšīgi un pēc divām, trim stundām… Man liekas, trijos startējām un devāmies tālāk.
Kas ir forši? Es nezinu - varbūt tas, ka esmu pieradis pie tā motora un vairs nav tā, ka “ai, astoņpadsmit litrus liet”. Zini kā, es to kompensēju ar motora jaudu. Parasti, ja ir kaut kur sūdīgs vējš, tad vienkārši piepūšu to spārnu ar motoru un aidā! Vārdu sakot, ir baigi forši. Man vairs netraucē tas lielais svars - var močīt, nekāda vaina.
A, ko es gribēju teikt… Otrajā lidojumā bija diezgan izaicinoši ievērot gaisa telpas. Diezgan tālu bija jālido - tāds kā loks, lai neielidotu. Šis laikam man bija visskaistākais lidojums. Toskāna, tās pilis… vēlāk bildes sūtīšu. Tās pilis un cilvēki māj. Neviens nav dusmīgs, viss riktīgi skaisti un kruti.
Par čītošanu. No visiem pilotiem - divi amerikāņi. Vienam skilu pietrūkst, viņš bailīgs. Viņi ar Miro sarunāja - viņiem ir savs busiņš, un jebkāda ķibele - atbrauc pakaļ. Otrs amerikānis ir tāds… nu, psihopāts. Viņš vienkārši fūtdrego absolūti visu: ūdeni, jumtus, tās priedes, kas kā brokoļi izskatās - arī fūtdrego. Skili ir, viss kārtībā, bet viņš ar darbiem aizņemts, un tad viņš arī ar to busu pārvietojas, tur kur ērtāk, tur kur labāk nostartēt. Miro ir bišķi apslimis, līdz ar to arī jau pārsēdies uz busiņu. Un tad viens no Saūda Arābijas... tur citas problēmas - tur mentāli baidās. Viņš gan ir lidmašīnas pilots un baidās tieši tāpēc, ka gaisa telpa ir pārpildīta un baidās, ka kāda lidmašīna neieskrien. Viņš vairāk apzinās risku.
Tad mums paliek tas pakistānietis. Viņš velkas līdzi amerikāņiem, arī čīto, pārvietojas ar busiņu. Un tad mēs esam palikuši tādi kā “cīnītāji” - Enrike no Puertoriko, vācietis ar savu Scout Zero (tas vispār, man liekas, pret fizikas likumiem), un austrālietis - 56 gadi, riktīgi foršs džeks! Es pat teiktu - opis. Un tad mēs četratā arī piļījam.
Kopumā mani viss baigi apmierina. Viss forši. Tik daudz, ka nav laika nekam citam - atlido, izpako mantas, degviela, somas, uzpildi tvertnes un aidā atkal lidot. Bet es nesūdzos - man sāk riktīgi patikt. Ritms jau ir iestrādājies.
Šonakt pirmo reizi izmantošu ekipējumu, kas visu laiku ir līdzi - tie lielie kilogrami: telts, matracis, guļamaiss. Kaut kā tā.
Rītdienas plānu mēs vēl nezinām. Sanāk, ka mums tagad jāmočī uz ziemeļiem. Tur priekšā kaudze ar kalnu grēdām. Varbūt mauksim uz austrumiem un tad gar kalniem uz Turīnu. Galamērķis ir Turīna. Tad atpūtas diena un tad noslēdzošās trīs dienas.
Šodien bijām vietā, kur uzņēma “Gladiator” filmu - varbūt atpazīsi, varbūt nē. Tāda episka vieta.
https://vm.tiktok.com/ZNdW2mq1g/
Un, tā kā tas itālis te ļoti labi pārzina Itāliju, tad uz beigām, kad degviela iet uz beigām, viņš saka: “Nē, nē, nē, maucam, es parādīšu.” Tu pavelcies līdzi, un atveras nenormāli skaistas pilsētiņas. Saglabāta vēsture - pilsētai apkārt vēl ir siena kā viduslaikos, kad sargāja ciematu no iebrucējiem. No augšas tas izskatās bomba - baigi skaisti.
Nu tā kaut kā. Gaidi bildes. Čau!
